Aikido

Posted on

Aikido, līdzīgi kā karatē, ir cīņas māksla, kas ir radusies Japānā. No Austrumiem ir cēlušies daudzi cīņas mākslas veidi un to pamati. Patiesībā tieši Austrumu cīņas var saukt ne tikai par cīņu un sportu, bet arī par mākslu. Aikido mērķis ir cīņa, kurā nav ne uzvarētāja, ne zaudētāja. Principā šī cīņa ir vērsta vairāk uz sadarbību starp abiem pretiniekiem, nevis, lai kāds būtu uzvarētājs un vinnētu otru $. Aikido galvenā doma ir izmantot pretinieka enerģiju un spēku pret viņu pašu – to pavērst pret viņu. Apgūstot aikido būs iespējams izmantot pretinieka uzbrukumu pret viņu pašu – tas ir ļoti labs pašaizsardzības līdzeklis, jo nav nepieciešams būt lielākam un stiprākam nekā pretinieks. Arī tad, ja pretinieks ir apbruņots, ar aikido paņēmieniem ir iespējams viņu uzveikt. Aikido sastāv no nosacīti vienkāršiem paņēmieniem, kas neprasa pārāk lielu spēku vai piepūli – tiek izmantots tas, ko dara pretinieks un pavērsts pret viņu pašu. Ar aikido var sākt trenēties jebkurā vecumā – gan bērni, gan pieaugušie. Šis nav tāds sporta veids, ar kuru obligāti jāsāk darboties 5 vai 6 gadu vecumā, lai kaut ko arī sasniegtu. Būtībā aikido ir domāts vairāk pašattīstībai, kā arī pašaizsardzībai. Trenējoties būs labi attīstīta muskulatūra, līdzsvars, arī iekšējais miers un sagatavotība. Bieži vien ārkārtas situācijās tieši miera saglabāšana ir ļoti svarīga, jo tad iespējams pieņemt pareizos lēmumus, nevis darīt pirmo, kas iešaujas prātā. Protams, ja nodarbojas ar aikido vai kādu citu cīņas mākslu, tas nenozīmē, ka šie paņēmieni jāizmanto pie katras izdevības. Ir jāiemācās arī saprast, kurā brīdī labāk izvēlēties atkāpties un kurā izmantot kādu cīņas paņēmienu. Arī tad, ja fiziskā veselība nav tā pati labākā, ir iespējams trenēties aikido. Japāņu cīņas mākslu pluss ir tas, ka slodze ir diezgan mērena un katrs var ar to nodarboties, ja ir tāda vēlme. Šo cīņas mākslu mērķis jau arī nav kļūt par Žanu Klodu Van Dammi vai Džekiju Čanu. Tā ir sevis attīstīšana, nevis vajadzība savas prasmes kādam izrādīt. Aikido tāpat kā karatē ir dažādas pakāpes, kuras var saņemt kārtojot eksāmenus. Turklāt, aikido treniņiem nav nepieciešams īpašs tērps vai kādi papildus aksesuāri. Treniņi notiek parastā sporta tērpā. Ja ir vēlme ar to ilgstoši nodarboties, tad var iegādāties arī speciālu tērpu – kimono (lainaa ilman luottotietoja), taču tas nav obligāti. Ar aikido var nodarboties diezgan daudzos sporta klubos – gan Rīgā, gan citās pilsētās. Rīgā vien ir vairāki aikido un citu cīņas mākslu klubi. Aikido nav nekādu sacensību, jo, kā jau iepriekš minēts, šīs cīņas mērķis nav kāda uzvara vai zaudējums. Tas ir vairāk tendēts uz harmoniju un konflikta izbeigšanu. Tā kā daudzi aikido paņēmieni ir praktiski, tad tos, protams, var pielietot arī kādā ikdienas situācijā. Taču tu būsi ieguvējs arī tad, ja ikdienā nenāksies pielietot nekādus paņēmienus. Trenējoties aikido veselība uzlabojas, uzlabojas arī koordinācija un garīgais līdzsvars. Aikido, līdzīgi kā karatē, ir vērsts arī uz garīgo jeb iekšējo pasauli un tas ir tikpat svarīgi kā fiziskā sagatavotība. Aikido arī ir ilglaicīgs sports, rezultātus nav iespējams gūt ātri un īsā laikā. Iespējams pat vairākus mēnešus būs sajūta, ka neko īsti neesi apguvis, taču tā tas nav. Viss jāapgūst pakāpeniski un tikai sagatavojoties pietiekoši var pāriet nākamajā fāzē.

Karatē

Posted on

Karatē visticamāk ir pats populārākais cīņas veids, ja par to veiktu aptaujas. Jau pirms gadiem 15 karatē bija diezgan populārs bērnu hobijs – daudzās vietās piedāvāja apgūt šo mākslu. Tas bija kā hobijs jeb pulciņš – kaut kas ar ko nodarboties ārpus skolas. Šobrīd tas joprojām ir diezgan aktuāls, kaut gan varbūt šī popularitāte ir nedaudz kritusies. Varbūt agrāk šis sporta veids bija tik populārs pateicoties 90-to gadu filmai Karatē bērns. Šī filma patīk daudziem – arī tiem, kuriem ikdienā tādas lietas kā karatē neinteresē. Karatē nāk no Japānas, gluži tāpat kā daudzi citi cīņas mākslas veidi. Lai nodarbotos ar karatē, nav nepieciešami nekādi papildus priekšmeti – vajadzīgs tikai attiecīgs tērps. Karatē cilvēkus attīsta ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Japāņiem ļoti daudz kas ir saistīts ar garīgo pasauli, reti kas ir tikai fizisks. Arī karatē ir saistīts ar iekšējo pasauli, nevis tikai ar kāda piekaušanu vai savstarpēju cīniņu. Karatē ir arī cīņa pašam ar sevi. Ar karatē var sākt nodarboties jau bērnībā. Lai visu pareizi apgūtu būs jādodas pie pasniedzējiem, jo mājās ar pašmācību to īsti izdarīt nevarēs. Arī Latvijā ir dažādi karatē klubi, kuros ar to var nodarboties. Karatē pavisam noteikti attīsta ļoti daudz ko – spēku, izturību, muskuļu grupas, uzlabo stāju, pašsajūtu. Arī fiziskajā līmenī šis cīņas veids ļoti daudz ko dod. Latvijā garīgajai pusei un meditācijām karatē skolās nepievērš tik lielu vērību, kā tas noteikti notiek Japānā. Maziem bērniem to iemācīt ir grūtāk, it īpaši, ja ikdiena ir pavisam savādāka. Japānā tomēr arī ikdiena ir daudz garīgāka un biežāk var sastapties ar meditāciju arī ikdienā. Ja cilvēks vēlas attīstīt arī garīgo pasauli, tad to var darīt arī vēlāk – vecumā, kad jau pats saprot kas tas īsti ir, un ka tas ir nepieciešams. Ar karatē palīdzību iespējams arī bērniem iemācīt disciplīnu. Mūsdienās bērniem tiek ļauts viss un bieži var novērot, ka bērni nemāk uzvesties vai arī vecāki nespēj ar bērniem tikt galā un tos savaldīt. Karatē var būt lieliska izvēle, ja bērnam ir disciplīnas problēmas un pārāk daudz enerģijas. Ar karatē var nodarboties jebkurš – tam īsti nav ierobežojumu. Protams, hobija līmenī. Ja ir vēlme ar to nodarboties profesionālāk vai vēlāk apmācīt citus, tad vēlama lieliska fiziskā un garīgā forma. Ar karatē var nodarboties gan meitenes, gan zēni. Šī cīņas māksla noteikti nav izteikti sievišķīga vai vīrišķīga, tāpēc būs piemērota ikvienam. Karatē ir labs arī ar to, ka to var mācīties ilgus gadus. Nav tā, ka tu aizej, gada laikā visu iemācies un tas ir viss. Šeit ir jāmācās ilgi, jo visu apgūst pakāpeniski. Katru gadu ir jākārto eksāmeni jeb pārbaudījumi, lai nopelnītu atbilstošu jostu. Jostas krāsa nosaka meistarības līmeni. Ir arī dažādas sacensības, kurās var piedalīties, jo ir vēlme un varēšana. Karatē ir viens no pateicīgākajiem sporta veidiem – tas nav traumatisks. Protams, jebkurā sporta veidā var satraumēties (satraumēties var arī nenodarbojoties ar sportu), taču nevar salīdzināt karatē ar, piemēram, hokeju. Turklāt, karatē iemācīs gan labu līdzsvara izjūtu, gan koordināciju, tāpēc šis būtu labs hobijs neveikliem cilvēkiem – tādiem, kuriem ir tieksme savainoties, aizķeries pašiem aiz savas kājas vai nokrist uz līdzenas vietas.

Brūsa Lī mistērija

Posted on

Brūss Lī ir slavens cīņas mākslas speciālists, kas filmējies daudzās filmās. Viņš bija ķīnietis un pārvaldīja tieši Austrumu cīņas mākslu. Viņš bija tas, kurš ienesa Holivudā Austrumu cīņas mākslu – pirms viņa šādas cīņas Holivudas filmās neparādījās. Brūss Lī bija ne tikai aktieris, bet arī kaskadieris – viņš pats izpildīja savus trikus. To viņš varēja darīt, jo ļoti labi pārzināja cīņas mākslu. Pirms uzsāka savu aktiera karjeru, viņš trenējās cīņas mākslā un apmācīja arī citus. Protams, daudzi ir par viņu dzirdējuši un skatījušies viņa filmas. Daudzi cilvēki sāka apgūt kādu no cīņas veidiem tieši iedvesmojoties no Brūsa Lī. Taču ļoti interesanta un mistēriju pilna ir viņa nāve. Viņš nomira diezgan jauns – viņam bija tikai nedaudz pāri 30. Viņš pats kaut kad bija teicis, ka ir nolādēts un tāpēc dzīvos tikai pusi no tās dzīves, kuru nodzīvojis viņa tēvs. Tā arī notika – vai tā bija sagadīšanās, vai patiešām tur bija iesaistīts kāds lāsts? Kas to lai zina. It kā lāstus uzskata tikai par tādām vecu sievu runām un daudzi netic tādām lietām, taču iespējams ir jebkas. Tas, ka šobrīd kaut kas tāds šķiet mistisks un neiespējams nenozīmē, ka tas nevar būt kaut kas reāls. Ir arī vairāki varianti par Brūsa Lī nāves iemeslu. Viens no tiem ir audzējs – tas izskaidrotu arī to, kāpēc viņš miris tik jauns. Jo viņš bija fiziski aktīvs un labi trenējies, taču ļaundabīgi audzēji nepazūd tikai no veselīga dzīvesveida vien. Audzējs ir diezgan loģisks izskaidrojums. Ir vēl versija, ka tas noticis tad, kad viņš bijis kopā ar savu mīļāko. Audzēja stāsts it kā ir aizsegs – lai nerunātu par viņu sliktu tāpēc, ka viņam it kā bijusi mīļākā. Šis gan šķiet diezgan muļķīgs iemesls, kā arī nav skaidrs no kā tad būtu varējusi iestāties nāve. Ir arī versija, ka tas noticis no narkotiku pārdozēšanas. Var jau būt, ka viņš lietoja narkotikas kopā ar savu mīļāko, to neviens nezina. It kā jau 70-tajos gados bija iespējams taisīt ekspertīzi un narkotikas uzrādītos analīzēs, taču varbūt, ka šo faktu kāds gribēja noslēpt. Vai arī tas vienkārši nav patiess. It kā jau Holivuda un slavenību dzīve daudziem iet kopā ar ballēšanos un narkotiku lietošanu, taču ne visi tā dara. Visinteresantākā ir versija par to, ka kāds ir izmantojis “atliktās nāves” paņēmienu. Ko līdzīgu esam redzējuši Tarantino filmā Kill Bill – galvenā varone sliktajam iesita pa īpašiem punktiem un viņš nomira pēc tam, kad nogāja noteiktu soļu skaitu. Austrumu kultūrā šādas baumas mēdz izplatīties vienmēr, kad kāds slavens vai pazīstams cilvēks nomirst it kā dabiskā nāvē (šajā gadījumā – no audzēja), tad baumo, ka kāds izmantojis šo slepeno paņēmienu. It kā cilvēki stāsta, ka pēdējo reizi, kad Brūss Lī bija filmēšanas laukumā, tad kāds svešinieks pienācis un viņam kaut kā iesitis. Pēc šiem slepenajiem sitieniem var nenomirt uzreiz – šis ilgums ir dažāds. Tas var notikt pēc stundas, dienas, nedēļas vai ilgāk. Protams, šis paņēmiens, ja tāds eksistē, ir zināms tikai dažiem, jo būtu bīstami, ja tas tiktu izplatīts. Šis pēdējais variants šķiet visinteresantākais, taču tas nenozīmē, ka tā arī bija. Taču nekad nevar būt par kaut ko 100% drošs.