Aikido

Posted on

Aikido, līdzīgi kā karatē, ir cīņas māksla, kas ir radusies Japānā. No Austrumiem ir cēlušies daudzi cīņas mākslas veidi un to pamati. Patiesībā tieši Austrumu cīņas var saukt ne tikai par cīņu un sportu, bet arī par mākslu. Aikido mērķis ir cīņa, kurā nav ne uzvarētāja, ne zaudētāja. Principā šī cīņa ir vērsta vairāk uz sadarbību starp abiem pretiniekiem, nevis, lai kāds būtu uzvarētājs un vinnētu otru $. Aikido galvenā doma ir izmantot pretinieka enerģiju un spēku pret viņu pašu – to pavērst pret viņu. Apgūstot aikido būs iespējams izmantot pretinieka uzbrukumu pret viņu pašu – tas ir ļoti labs pašaizsardzības līdzeklis, jo nav nepieciešams būt lielākam un stiprākam nekā pretinieks. Arī tad, ja pretinieks ir apbruņots, ar aikido paņēmieniem ir iespējams viņu uzveikt. Aikido sastāv no nosacīti vienkāršiem paņēmieniem, kas neprasa pārāk lielu spēku vai piepūli – tiek izmantots tas, ko dara pretinieks un pavērsts pret viņu pašu. Ar aikido var sākt trenēties jebkurā vecumā – gan bērni, gan pieaugušie. Šis nav tāds sporta veids, ar kuru obligāti jāsāk darboties 5 vai 6 gadu vecumā, lai kaut ko arī sasniegtu. Būtībā aikido ir domāts vairāk pašattīstībai, kā arī pašaizsardzībai. Trenējoties būs labi attīstīta muskulatūra, līdzsvars, arī iekšējais miers un sagatavotība. Bieži vien ārkārtas situācijās tieši miera saglabāšana ir ļoti svarīga, jo tad iespējams pieņemt pareizos lēmumus, nevis darīt pirmo, kas iešaujas prātā. Protams, ja nodarbojas ar aikido vai kādu citu cīņas mākslu, tas nenozīmē, ka šie paņēmieni jāizmanto pie katras izdevības. Ir jāiemācās arī saprast, kurā brīdī labāk izvēlēties atkāpties un kurā izmantot kādu cīņas paņēmienu. Arī tad, ja fiziskā veselība nav tā pati labākā, ir iespējams trenēties aikido. Japāņu cīņas mākslu pluss ir tas, ka slodze ir diezgan mērena un katrs var ar to nodarboties, ja ir tāda vēlme. Šo cīņas mākslu mērķis jau arī nav kļūt par Žanu Klodu Van Dammi vai Džekiju Čanu. Tā ir sevis attīstīšana, nevis vajadzība savas prasmes kādam izrādīt. Aikido tāpat kā karatē ir dažādas pakāpes, kuras var saņemt kārtojot eksāmenus. Turklāt, aikido treniņiem nav nepieciešams īpašs tērps vai kādi papildus aksesuāri. Treniņi notiek parastā sporta tērpā. Ja ir vēlme ar to ilgstoši nodarboties, tad var iegādāties arī speciālu tērpu – kimono (lainaa ilman luottotietoja), taču tas nav obligāti. Ar aikido var nodarboties diezgan daudzos sporta klubos – gan Rīgā, gan citās pilsētās. Rīgā vien ir vairāki aikido un citu cīņas mākslu klubi. Aikido nav nekādu sacensību, jo, kā jau iepriekš minēts, šīs cīņas mērķis nav kāda uzvara vai zaudējums. Tas ir vairāk tendēts uz harmoniju un konflikta izbeigšanu. Tā kā daudzi aikido paņēmieni ir praktiski, tad tos, protams, var pielietot arī kādā ikdienas situācijā. Taču tu būsi ieguvējs arī tad, ja ikdienā nenāksies pielietot nekādus paņēmienus. Trenējoties aikido veselība uzlabojas, uzlabojas arī koordinācija un garīgais līdzsvars. Aikido, līdzīgi kā karatē, ir vērsts arī uz garīgo jeb iekšējo pasauli un tas ir tikpat svarīgi kā fiziskā sagatavotība. Aikido arī ir ilglaicīgs sports, rezultātus nav iespējams gūt ātri un īsā laikā. Iespējams pat vairākus mēnešus būs sajūta, ka neko īsti neesi apguvis, taču tā tas nav. Viss jāapgūst pakāpeniski un tikai sagatavojoties pietiekoši var pāriet nākamajā fāzē.

Bokss

Posted on

Bokss nenāk no Austrumiem, kā daudzas cīņas mākslas. Paši boksa pirmsākumi ir atrodami Āfrikā. Bokss būtībā ir dūru cīņa – divi pretinieki cīnās viens ar otru izmantojot savas dūres. Šis sports, protams, ir attīstījies un tas nav tāds kā bija pašos pirmsākumos. Iespējams, tas atšķiras diezgan būtiski. Taču visi sporta veidi laika gaitā attīstās un mainās. No visiem cīņas sportiem tieši bokss šobrīd ir vispopulārākais. Arī Latvijā šobrīd ir tāda pati situācija. Visticamāk tas ir tāpēc, ka Latvijai šobrīd ir ļoti augsta ranga bokseris – Mairis Briedis.

Liela daļa Latvijas rūpīgi seko līdzi visām viņa cīņām. Pirms pāris mēnešiem tepat Rīgā bija visnotaļ svarīga cīņa, kurā Briedis, diemžēl, zaudēja. Slaveni bokseri ir ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, piemēram, Maiks Taisons vai Muhameds Ali – tie ir vārdi, kurus zina visa pasaule, arī tie, kuri par boksu vispār neinteresējas. Tā kā bokss ir diezgan sens sporta veids, tad loģiski, ka tas ir arī viens no pirmajiem sporta veidiem, kas iekļauts Olimpiskajās spēlēs. Olimpiskās spēles ir ļoti svarīgs notikums gan sportistiem, gan cilvēkiem visā pasaulē – ikviens labprāt gribētu iegūt sev kādu Olimpisko medaļu.

Arī boksā tas ir iespējams. Bokss, protams, nav vienīgais cīņas sports Olimpiskajās spēlēs, taču populārākais noteikti. Bokss patiesībā ir diezgan bīstams sporta veids, jo lielākā daļa sitienu tiek saņemti pa galvu. Neraugoties uz to, ka tiek izmantotas aizsargķiveres un cimdi, kas mīkstina sitienus, tāpat regulāri sitieni pa galvu nav diez ko veselīgi. Bokseriem bieži vien rodas dažādas veselības problēmas tieši šī iemesla dēļ. Austrumu cīņas ir pretstats – tur nenotiek tāda brutāla kaušanās kā boksā Dānijā – lån 5000.

Pirms boksā ieviesa ķiveres un cimdus, tas bija vēl vairāk traumējošs un nežēlīgs sports. No malas izskatās, ka cilvēki vienkārši atnākuši un sit viens otru publikas priekšā. Īstenībā arī boksā ir noteikumi, kaut gan tie šķiet smieklīgi, ja salīdzina ar kādām klasiskām sporta spēlēm, kur jāiegūst punkti vai jāiemet bumba pretinieka sargātajā pusē. Bokss sadalās tādās kā divās kategorijās – profesionālais un amatieru. Amatieru bokseri uzvar ar punktu skaitu, ko gūst cīņas laikā, taču profesionālie bokseri pretinieku uzvar, ja cīņas laikā nokautē. Profesionālajā boksa mačā ir 12 raundi, kur katrs ir 3 minūtes ilgs.

Uzvaru var gūt tad, ja pretinieku savaino tā, ka tas nevar turpināt cīņu vai arī tad, ja pretinieks nespēj piecelties 10 sekunžu laikā. Savukārt, ja abi bokseri iztur visus raundus, tad uzvar tas, kuram ir vairāk punktu – to izlemj tiesnesis. Bokss varbūt arī ir nežēlīgs un brutāls, taču tas ir pietiekami ienesīgs, lai motivētu cilvēkus ar to nodarboties. Protams, amatieru līmenī runa nevar būt par ļoti lielām summām, taču profesionāli bokseri var slaucīt sviedrus naudā. Piemēram, mūsu bokseris Mairis Briedis pagājušajā gadā ar boksu nopelnīja aptuveni pus miljonu (sms lån). Tā ir diezgan ievērojama naudas summa.

Taču vai tas ir to vērts, ja to nopelnot vari savainoties un pēc tam var nākties pavadīt kādu laiku, lai atveseļotos? Protams, ja paveicas, tad traumas var būt minimālas – lauzts deguns vai pārsista lūpa. Taču vairākus gadus nodarbojoties ar boksu, tas var kļūt veselībai bīstams – arī ar visu nopelnīto naudu sev labu veselību vairs nebūs iespējams nopirkt.

Pašaizsardzība sievietēm

Posted on

Ja sieviete vēlas nodarboties ar kādu cīņas sportu, tad parasti iesaka doties apgūt pašaizsardzību. Šajos treniņos varēs apgūt praktiski pielietojamas lietas, kas iespējams noderēs turpmāk. Protams, pašaizsardzība ir laba un noderīga lieta, it īpaši mūsdienu bīstamajā pasaulē. Ir daudz vientuļo sieviešu, kurām nav drauga vai vīra, vai brāļa, kas viņas aizstāvētu, tāpēc nākas to darīt pašām. Tā kā sievietes bieži vien arī strādā līdz vēlām vakara stundām un tad vienas pašas ar sabiedrisko transportu dodas uz savu mājvietu, kura varbūt arī neatrodas pašā drošākajā rajonā, tad pašaizsardzības paņēmieni lieti noderēs. Protams, tas nenozīmē, ka šādas nodarbības jāapmeklē tikai tām, kurām darbs beidzas vēlu un kuras dzīvo, piemēram maskačkā. Latvija tomēr atrodas stipri ziemeļos (ģeogrāfiski), tāpēc mums ir ļoti daudz tumšu stundu. Šobrīd – pavasara vidū, vasarā- laiks ir gaišs ilgi, taču rudenī un ziemā var satumst jau ap 16.00. Tad ikvienam sanāk doties mājās tumsā. Arī sabiedriskie transporti nav nekādi drošie. Tur var iekāpt visādi šaubīgi tipi. Protams, var gadīties situācijas arī gaišā dienas laikā vai ar kādu it kā pazīstamu cilvēku. Nekad nevar ne uz ko paļauties. Pašaizsardzības nodarbības noteikti uzlabos fizisko formu, nostiprinās muskuļus, izveicību, uzlabos koordināciju. Taču nodarbības nav gluži tas pats, kas realitāte. Nodarbības treneris pasaka kas jādara, jūs jau ziniet kas notiks, ka treneris mēģinās uzbrukt un ir jāaizstāvas. Arī tad, ja tas neizdosies veiksmīgi, nekas briesmīgs nenotiks, jo tas taču ir tikai treniņš. Realitātē var sanākt pavisam savādāk – tas var notikt negaidīti, turklāt nekad nevar paredzēt kāda situācija gadīsies. Neviens arī nevar zināt kā tādā situācijā reaģēs. Pats galvenais ir saglabāt mieru un domāt ar skaidru prātu – tas arī ir tas grūtākais. Bieži vien cilvēkiem sākas panika un skaidra domāšana nav vairs iespējama. Paniski domājot var tikt pieņemti nepareizie lēmumi, var aizmirsties viss, kas ir apgūts pašaizsardzības nodarbībās, citi cilvēki vienkārši bailēs sastingst un nevar izdarīt neko. Turklāt, ne katrai situācijai derēs viens un tas pats risinājums. Viss ir atkarīgs gan no vietas, kur notiek situācija, gan no pašiem pretiniekiem. Arī stāšanās pretī nekad nav ieteicamais risinājums. Tad jau rodas jautājums – kāpēc vispār apgūt pašaizsardzību, ja nav ieteicams to izmantot? Pašaizardzība ir treniņš, kas trenē ķermeni un nedaudz arī prātu. Treniņi palīdz arī fiziski būt labākā formā nekā ierasts. Pašaizsardzības paņēmieni var noderēt, ja, piemēram, uzbrucējs ir satvēris aiz rokas – lai atbrīvotos no šī tvēriena un būtu iespējams aizbēgt. Jā, tikai filmās ir varonīgi stāties pretī un cīnīties. Realitātē labākais risinājums ir bēgšana – tā ir jāpadara iespējama. Arī tad, ja ir apgūti dažādi pašaizsardzības paņēmieni, sievietei tomēr nevajadzētu mēģināt sakaut uzbrucēju, kurš var būt stiprāks, kā arī iespējams arī ir apguvis kādu cīņas mākslu. No otras puses – sieviešu pluss ir tas, ka sievietes ir neparedzamas. Iespējams, ka nonākot situācijā sievietei var sākties panika vai pēkšņi iešauties prātā kāda dīvaina ideja un tās izpildījums var apmulsināt uzbrucēju. Protams, nevajadzētu censties uzbrucēju apmulsināt ar nolūku. Kaut gan viss atkarīgs no situācijas. Ja psiholoģiskais esi noturīga un arī tādās situācijās spēj saglabāt skaidru galvu, tad var mēģināt pielāgoties konkrētajai situācijai, bet arī tikai tad, ja pretinieks ir paredzams.

MMA

Posted on

Pēdējā laikā diezgan bieži sanāk dzirdēt par tādu lietu kā MMA. Kas tas īsti ir? Mixed Martial Arts jeb jauktā cīņas māksla. Parasti gan visi to sauc tieši saīsinātā formā – MMA. Šī ir cīņa, kurā pa lielam tādu stingru noteikumu nav. Tas ir pilna kontakta sporta veids, kurā mērķis ir uzvarēt (pretēji, piemēram, aikido). Tas, ka MMA nav notiekumi nenozīmē, ka noteikumu nav nemaz – ir aizliegti paņēmieni, kurus nevar izmantot, taču viss pārējais ir atļauts. Aizliegts sagrābt aiz matiem, sist zem jostas vietas, sitieni acīs, sitieni pa mugurkaulu vai galvas pamatni. Pārējais, pa lielam, ir atļauts. Ir atļauts sist gan ar kājām, gan rokām. MMA sacensības notiek līdzīgi kā boksā – ir vairāki raundi. Parasti MMA ir kopā trīs raundi – katrs ir 5 min ilgs, taču nopietnās cīņās, kur cīņa notiek par kādu svarīgu čempiona titulu var būt arī 5 raundi. Neskatoties uz šī cīņas sporta agrsivitāti, ar to var nodarboties jau no 6 gadu vecuma. Protams, bērnu treniņi notiek savādāk – vairāk ar fizikās sagatavotības attīstību un dažādām spēlēm. Ar MMA var sākt nodarboties arī pusaudžu vai pieaugušo vecumā. It kā sākumā, lasot par šo sporta veidu, rodas priekšstats, ka tas ir nežēlīgs sporta veids, kur visi viens otru sit. Būtībā arī šajā cīņas veidā ir piesaistīta klāt garīgā attīstība un filozofija. Protams, ne tik daudz kā, piemēram, karatē vai aikido. Taču arī šī sporta treniņos audzēkņi tiek psiholoģiski sagatavoti. Protams, katram šis sagatavotības līmenis nedaudz atšķiras, taču teorētiski šis sporta veids nav pats nežēlīgākais – ir arī briesmīgāki. Neskatoties uz to, ka drīkst darīt gandrīz visu, parasti šī sporta apguvēji nemēģina nodarīt ļaunu savam pretiniekam – ir tikai jāuzvar vai jāaizstāv kāds vājāks. Protams, arī MMA prasmes var izmantot pašaizsardzības nolūkos, taču, ja ir radies konflikts, tad vispirms ir jāmēģina viss atrisināt mierīgā ceļā. Kaušanās ir tikai pēdējais iespējamais risinājums – ja nav citu variantu vai viss cits jau ir izmēģināts. MMA cīņās notiek arī sacensības, kur var izcīnīt reālas vietas. Tā ir laba motivācija, lai dotos uz treniņiem, censtos un parādītu sevi no labākās puses. Arī sievietes var nodarboties ar šo sporta veidu, kaut gan tas noteikti nav pats sievišķīgākais sporta veids ko izvēlēties. MMA nodarbībās iemāca izturību, attīsta spēku, izveicību, reakcijas ātrumu, kā arī muskulatūru. Cilvēks attīstās gan fiziski, gan psiholoģiski. Īstenībā, MMA noteikumi šobrīd ir nedaudz pamainījušies, tāpēc daudziem joprojām šķiet, ka šis sports ir pārāk nežēlīgs un agresīvs, taču tas ir kļuvis daudz labāks – tas vairs nav tik nežēlīgs kā kādreiz. Agrāk ar to nodarbojoties varēja gūt diezgan nopietnas traumas. Protams, traumas var gūt nodarbojoties ar jebkuru sporta veidu, taču jo agresīvāks un bīstamāks ir sporta veids, jo lielāka iespēja gūt kādu traumu. Traumas gūšana liks pārtraukt treniņus uz kādu noteiktu laiku. Pauzes ilgums atkarīgs no traumas nopietnības.  Taču, ja gūta ļoti nopietna trauma, tad var nākties vispār pārtraukt nodarboties ar MMA vai ko citu. Tieši šī traumatisma dēļ arī tika mainīti noteikumi, kuri šobrīd ir daudz maigāki. Tas atkal iedrošina daudzus uzsākt MMA treniņus un pievērsties šim cīņas sportam.

Labākās filmas par boksu

Posted on

Cīņas un filmas – divas pat ļoti savienojamas lietas. Gandrīz katrā otrajā filmā varam vērot dažādas kaujas vai cīņas ainas. Šāda tipa filmas ir ļoti iecienītas. Viena no visu laiku zināmākajām filmām par boksu ir Rokijs. Visi esam ja ne redzējuši, tad vismaz dzirdējuši par šo filmu. Tā ir filma, kura padarīja Silvestru Staloni slavenu visā pasaulē. Pirmā Rokija filma ir saņēmusi prestižo Oskara balvu, kā arī tikusi nominēta vairākās nominācijās. Tā kā filma bija ļoti veiksmīga un populāra, tad tai uzfilmēja vairākas daļas. Protams, ka katra nākamā daļa ir nedaudz sliktāka kā iepriekšējā – kā jau tas parasti notiek, taču skatīties var. Neskatoties uz to, ka Rokijs ir 70-to un 80-to gadu filma, tā joprojām piesaista jaunus skatītājus. Nedaudz jaunāka, bet arī ļoti slavena ir filma Miljons dolāru mazulīte. Šī filma ir iznākusi 2005.gadā, taču tā ir viena līmeņa filma ar Rokiju. IMDB reitingos šīs abas filmas (Rokija pirmā filma) ir saņēmušās identisku vērtējumu – tas ir augstāks par 8, kas nozīmē, ka filma ir patiešām laba. Miljons dolāru mazulīte arī ir dabūjusi godalgas – četrus Oskarus. Tajā gadā šīs filmas tuvākais konkurents bija izcilais mākslas darbs – Aviators. Miljons dolāru mazulīte tomēr nedaudz pārspēja Aviatoru. Šīs filmas režisors ir Klints Īstvuds – slavenais vesternu aktieris. Liekas diezgan neparasti, ka tieši viņš ir šīs filmas režisors, jo bokss un vesterni ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Katrā ziņā, pats Īstvuds tēlo šajā filmā kopā ar Hilariju Svanku un Morganu Frīmenu. Kopā trīs diezgan lielas zvaigznes – laikam jau loģiski, ka filma izdevusies tik laba. Vēl viena diezgan laba boksa filma ir Satrakotais vērsis. Iespējams, ka šī nebūs tik dzirdēta kā abas iepriekš minētās. Šī filma Latvijā nav tik populāra, taču ir saņēmusi 2 Oskarus. Iespējams ir vērts to noskatīties, jo galvenajā lomā ir Roberts De Niro. Nedaudz grūti viņu iedomāties šādā lomā, taču visticamāk viņš tajā ir ļoti labs – savādāk jau nebūtu par šo lomu saņēmis Oskaru. Vēl runā, ka laba filma ir Cīnītājs – galvenajās lomās ir Kristians Beils un Marks Valbergs, arī diezgan pazīstami aktieri. Īstenībā visās šajās slavenajās boksa filmās galvenās lomas attēlo spējīgi un slaveni aktieri. Varbūt, ka tieši tas ir iemesls šo filmu popularitātei un daudzajām balvām. Iespējams, taču tieši šīs labākās filmas izceļas ar to, ka arī sižets ir labs. Tur nav tikai tāda kaušanās vien. Tam visam apakšā ir kāds dziļš un nozīmīgs stāsts. It kā laba filma ir arī krievu boksa filma – Cīņa ar ēnu. Arī šai filmai ir tāds diezgan tipisks sižets, taču šī nav amerikāņu filma. Protams, ka šī nav labākā krievu filma, bet, iespējams, ka viena no labākajām krievu cīņas filmām. Latvijai gan nav nevienas filmas, kurā būtu kaut attāla saistība ar boksu vai jebkāda cita veida kaušanos. Varbūt šādas filmas nav pārāk piemērotas mūsu mentalitātei – mēs dodam priekšroku vairāk romantikai un liriskākiem gabaliem. Kaut gan boksa filmas nebūt nenozīmē to, ka tur nav romantika vai tādi brīži, kad būtu jāraud. Boksa filmās ir kas vairāk kā tikai sviedri, asinis un cilvēku sišana.

Kaskadieri

Posted on

Visiem patīk skatīties dažādas asa sižeta filmas vai kādas citas filmas, kur varoņi izpilda galvu reibinošus un trakus trikus. Lielākoties aktieri paši nemaz neizpilda šos trikus. To dara kaskadieri – viņi trenējas izpildīt trakus un bīstamus trikus. Aktierus aizstāj ar kaskadieriem, lai neapdraudētu aktieru veselību vai pat dzīvību. Kaskadierim nav jābūt ar līdzīgiem sejas vaibstiem, vienīgais ir nepieciešama līdzīga miesas būve. Tajā brīdī, kad kaskadieris izpilda triku netiek filmēti tuvplāni. Iespējams, kāds vērīgs skatītājs kādā ne pārāk labi samontētā filmā redzēs to brīdi, kad aktiera vietā ir kaskadieris, taču lielākoties to pamanīt nevar. Kaskadieriem, īstenībā, ir viens no bīstamākajiem darbiem. Viņi katru dienu riskē ar savu veselību un dzīvību – ir bijuši gadījumi, kad kaskadieri aiziet bojā filmēšanas laukumā. It kā no vienas puses rodas jautājums – kāpēc gan aktieri aizstāj? Vai tad ar kaskadieri drīkst riskēt, bet ar aktieri nē? Nav jau tā, ka kaskadieris tiek uzskatīts kā nevērtīgāks cilvēks vai kā – zaudējums nebūs tik liels. Kaskadieris pats ir izvēlējies šādu profesiju, tāpēc arī apzinās visus riskus. Turklāt, kaskadieri tiek ļoti rūpīgi trenēti. Neviens neizpildīs triku, kuram nebūs pietiekami labi sagatavojies. Jā, it kā kaskadieri ir traki cilvēki, taču viņi apzinās un saprot riskus, tāpēc lieki neriskē, kur tas nav nepieciešams. Kaskadieri trenējas veikt dažādus trikus, kā arī zina kā pareizāk krist vai izkļūt no situācijas ar pēc iespējas mazāku traumu. Lai kļūtu par kaskadieri noteikti ir nepieciešama spēja ātri reaģēt uz situāciju. Ja kaut kas trika laikā noiet greizi, ir jāspēj saprast kā no tās situācijas izkļūt ar veselu ādu. Ikviens kaskadieris ir labi uztrenēts ne tikai viziski, bet arī mentāli. Fiziskajai sagatavotībai ir nepieciešamas daudzas lietas – spēks, izturība, veiklība, izveicība, akrobātika, lokanība, koordinācija un daudz kas cits. Ir jāmāk daudz, ir jāzina daudz. Turklāt, visa procesa laikā ir jādomā ar skaidru galvu. Un visu laiku ir jākoncentrējas. Ja kaut mirkli pazaudē koncentrēšanos uz to, ko dari, tad viss var beigties slikti. Kaskadierus neizmanto tikai filmās, kaskadieri arī izmēģina lietas – jaunas mašīnas, jaunas iekārtas utt. Arī Latvijā ir kaskadieru skolas un kaskadieri vienmēr ir nepieciešami. Piemēram, kāds kaskadieris izmēģināja dažādas gumijlēkšanas vietas, kad vispār pirmo reizi parādījās šāda iespēja. Pirms ko tādu var atļaut publikai, tas ir jāizmēģina. Mūsdienās to dara ar dažādu iekārtu palīdzību, taču vienalga vispirms viss jaunais ir jāizmēģina kaskadierim, lai būtu pavisam droši, ka viss ir pareizi un tā kā tam jābūt. Vispār jau nekad nevar par kaut ko būt drošs, bet cik var, tik var. Kaskadiera ikdiena pavisam noteikti ir adrenalīna pilna. Ir ļoti daudz dažādu triku vai pārbaužu varianti un vienmēr var saskarties ar ko tādu, kas vēl nav darīts, tāpēc neiestājas rutīna. Arī tad, ja izmēģina gumiju, lai ar to lēktu – arī tad katrs lēciens tomēr ir nedaudz savādāks. Pietiek tikai ar to, ka tas notiek citā vietā. Cilvēkam ir jābūt arī bezbailīgam, lai to visu varētu izdarīt. Neviens nestāvēs un negaidīs uz kaskadieri, kurš mēģina saņemties, lai izpildītu triku. Protams, ka neliels iekšējs satraukums ir tikai normāls, jo tāds ir ikvienam no mums kaut kādā brīdī – tas tikai padara mūs par cilvēkiem.

Karatē

Posted on

Karatē visticamāk ir pats populārākais cīņas veids, ja par to veiktu aptaujas. Jau pirms gadiem 15 karatē bija diezgan populārs bērnu hobijs – daudzās vietās piedāvāja apgūt šo mākslu. Tas bija kā hobijs jeb pulciņš – kaut kas ar ko nodarboties ārpus skolas. Šobrīd tas joprojām ir diezgan aktuāls, kaut gan varbūt šī popularitāte ir nedaudz kritusies. Varbūt agrāk šis sporta veids bija tik populārs pateicoties 90-to gadu filmai Karatē bērns. Šī filma patīk daudziem – arī tiem, kuriem ikdienā tādas lietas kā karatē neinteresē. Karatē nāk no Japānas, gluži tāpat kā daudzi citi cīņas mākslas veidi. Lai nodarbotos ar karatē, nav nepieciešami nekādi papildus priekšmeti – vajadzīgs tikai attiecīgs tērps. Karatē cilvēkus attīsta ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Japāņiem ļoti daudz kas ir saistīts ar garīgo pasauli, reti kas ir tikai fizisks. Arī karatē ir saistīts ar iekšējo pasauli, nevis tikai ar kāda piekaušanu vai savstarpēju cīniņu. Karatē ir arī cīņa pašam ar sevi. Ar karatē var sākt nodarboties jau bērnībā. Lai visu pareizi apgūtu būs jādodas pie pasniedzējiem, jo mājās ar pašmācību to īsti izdarīt nevarēs. Arī Latvijā ir dažādi karatē klubi, kuros ar to var nodarboties. Karatē pavisam noteikti attīsta ļoti daudz ko – spēku, izturību, muskuļu grupas, uzlabo stāju, pašsajūtu. Arī fiziskajā līmenī šis cīņas veids ļoti daudz ko dod. Latvijā garīgajai pusei un meditācijām karatē skolās nepievērš tik lielu vērību, kā tas noteikti notiek Japānā. Maziem bērniem to iemācīt ir grūtāk, it īpaši, ja ikdiena ir pavisam savādāka. Japānā tomēr arī ikdiena ir daudz garīgāka un biežāk var sastapties ar meditāciju arī ikdienā. Ja cilvēks vēlas attīstīt arī garīgo pasauli, tad to var darīt arī vēlāk – vecumā, kad jau pats saprot kas tas īsti ir, un ka tas ir nepieciešams. Ar karatē palīdzību iespējams arī bērniem iemācīt disciplīnu. Mūsdienās bērniem tiek ļauts viss un bieži var novērot, ka bērni nemāk uzvesties vai arī vecāki nespēj ar bērniem tikt galā un tos savaldīt. Karatē var būt lieliska izvēle, ja bērnam ir disciplīnas problēmas un pārāk daudz enerģijas. Ar karatē var nodarboties jebkurš – tam īsti nav ierobežojumu. Protams, hobija līmenī. Ja ir vēlme ar to nodarboties profesionālāk vai vēlāk apmācīt citus, tad vēlama lieliska fiziskā un garīgā forma. Ar karatē var nodarboties gan meitenes, gan zēni. Šī cīņas māksla noteikti nav izteikti sievišķīga vai vīrišķīga, tāpēc būs piemērota ikvienam. Karatē ir labs arī ar to, ka to var mācīties ilgus gadus. Nav tā, ka tu aizej, gada laikā visu iemācies un tas ir viss. Šeit ir jāmācās ilgi, jo visu apgūst pakāpeniski. Katru gadu ir jākārto eksāmeni jeb pārbaudījumi, lai nopelnītu atbilstošu jostu. Jostas krāsa nosaka meistarības līmeni. Ir arī dažādas sacensības, kurās var piedalīties, jo ir vēlme un varēšana. Karatē ir viens no pateicīgākajiem sporta veidiem – tas nav traumatisks. Protams, jebkurā sporta veidā var satraumēties (satraumēties var arī nenodarbojoties ar sportu), taču nevar salīdzināt karatē ar, piemēram, hokeju. Turklāt, karatē iemācīs gan labu līdzsvara izjūtu, gan koordināciju, tāpēc šis būtu labs hobijs neveikliem cilvēkiem – tādiem, kuriem ir tieksme savainoties, aizķeries pašiem aiz savas kājas vai nokrist uz līdzenas vietas.

Kapoeira

Posted on

Cīņas mākslas ir daudz un dažādas. Bieži vien tās apvieno sevī dažādus elementus, piemēram, fizisko un garīgo. Kapoeira ir cīņas veids, kurš sevī apvieno cīņas mākslu un deju. It kā no vienas puses izklausās dīvaini – kaušanās un dejošana – tās ir pilnīgi dažādas lietas. Taču, ja tā padomā, tad abiem tomēr ir kaut kas kopīgs – kustība un koordinācija. Abu apvienojums noteikti nav nejaušs – tie viens otru ļoti labi papildina. Apgūstot deju ir iespējams uzlabot arī savas cīņas mākslas prasmes. Kapoeira nāk no Brazīlijas – arī tāpēc tur ir iesaistīta deja, jo, kā jau visiem zināms, Brazīlija ir slavena ar savām dejām, pat vairāk nekā ar cīņas veidiem, kuri no turienes nākuši. Ar kapoeiru ir iespējams sākt nodarboties bez iepriekšējām prasmēm vai zināšanām par to. Arī vecums nav nekāds šķērslis – to var sākt jebkurā vecumā. Kapoeira gan būs fiziski aktīvāka nekā klasiskie Japānas cīņas mākslas veidi, kuros fiziskā slodze ir diezgan viduvēja. Nodarbojoties ar kapoeiru ir iespējams attīstīt gan savu lokanību, gan spēku, gan koordināciju, izturību un ritma izjūtu. Kapoeira pavisam noteikti būs daudz interesantāka nekā, piemēram, karatē. Kapoeira ir salīdzinoši jaunāka, nekā karatē vai aikido – tieši Latvijā. Ar karatē varēja nodarboties arī pirms kādiem gadiem 20, taču tad kapoeira vēl nebija nokļuvusi līdz mums. Šobrīd ir jau vairākas vietas, kur piedāvā kapoeiras nodarbības. Pašlaik ar to var nodarboties Rīgā, Jelgavā, Tukumā un Salaspilī. Iespējams arī citās pilsētās ir kas līdzīgs, varbūt kādā mazākā klubā. Arī šādu nodarbību cenas ir diezgan pieejamas – pieaugušajiem tas izmaksā ap 60 EUR par 12 nodarbībām. Bērniem tās, protams, ir nedaudz lētākas. Lai bērniem būtu interesantas nodarbības un vispār interese par šo cīņas mākslu, nodarbības tiek veidotas interesantas un ar dažādām metodēm. Piemēram, dažās nodarbībās ir uzdevumi pāros – tādā veidā apgūst gan sadarbību, gan dažādas kustības divatā. Rotaļas un spēles, protams, ir neiztrūkstoša sastāvdaļa bērnu ikdienā, tāpēc arī šajās nodarbībās tās ik pa laikam parādās. Tādējādi bērniem nodarbības liksies interesantas un nezudīs interese par kapoeiru kā tādu. Tā arī ir kā sava veida atpūta, kā arī kaut kas savādāks nekā ikdienas treniņos. Kapoeiras nodarbības nenotiek klusumā – fonā skan mūzika. To varētu salīdzināt ar aerobiku vai kādu citu grupu nodarbību parastā sporta klubā. Mūzikas pavadībā kustības veikt ir daudz interesantāk, kā arī mūzika gan uzmundrina, gan attīsta ritma izjūtu. Tā kā kapoeira nāk no Brazīlijas, tad loģiski, ka pārsvarā skanēs ātra mūzika latino ritmos. Kapoeira atšķiras arī ar to, ka dažos kapoeiras klubos ir iespējams apgūt arī kādu sitamo instrumentu vai pat portugāļu valodu. Īstenībā šīs nodarbības ir ļoti labas, jo palīdz apgūt un attīstīt vairākas prasmes vienlaicīgi. Tas ir svarīgi tieši bērniem – it īpaši, ja vēl nav zināms kas bērnam vairāk patīk vai padodas. Turklāt, šīm nodarbībām nav nepieciešams ne īpašs tērps, ne kas cits. Vienīgie izdevumi būs tikai maksa par nodarbībām un ceļš līdz nodarbību norises vietai. Tas ir diezgan izdevīgs darījums, ņemot vērā cik liela dažādība ir nodarbībās – lai to visu panāktu ar citām nodarbībām, bērns būtu jāved gan uz dejām, gan mūzikas skolu, gan uz kādu sporta nodarbību. Šeit ir tāds kā trīs vienā variants.

Cīņas sports un bērna agresija

Posted on

Ir ļoti daudz dažādi cīņas sporti, kuros var sūtīt savu bērnu. Ir ļoti daudzi piedāvājumi, taču kā lai īsti saprot, ka tas būs piemērotākais, ja no šiem sporta veidiem neko daudz nesaprot. Kā lai saprot vai labāk bērnu sūtīt uz karatē nodarbībām vai kikboksu? Cīņas sporti tomēr ir diezgan atšķirīgi, tāpēc noteikti iepriekš jāpalasa informācija par izvēlēto sporta veidu. Protams, ka daudzi arī skatās uz to sporta klubu, kurš atrodas vistuvāk mājām, taču, piemēram, Rīgā ir diezgan daudz vietas, kur apgūt dažādus cīņas mākslas veidus, tāpēc ar atrašanās vietas tuvumu vien nepietiks. Bet kāpēc izvēlēties tieši kādu no cīņas sportiem? It kā sākumā liekas, ka tie ir vistraumējošākie sporta veidi, jo tur tomēr lielākoties nākas cīnīties ar savu pretinieku, tāpēc pastāc diezgan liela iespēja savainoties. Īstenībā jebkurš sporta veids var būt traumatisks. Arī, piemēram, hokejs, kurš ir Latvijā tik ļoti populārs, ir diezgan traumatisks – arī neskatoties uz visu drošo ekipējumu. Bet kā īsti saprast vai šāda tipa treniņi būs piemēroti jūsu bērnam? Sākumā jau jāskatās vai pats bērns izrāda kādu interesi par šāda veida nodarbībām, taču lielākoties mazi bērni īsti paši nezina ar ko īsti viņi vēlas nodarboties – jo viņi to nav iepriekš darījuši vai redzējuši, tāpēc nezina kas tas ir. Visvienkāršāk ir aizvest bērnu uz kādu nodarbību un tad redzēt vai bērnam šīs nodarbības patīk. Iespējams pēc pirmās nodarbības bērns īpašu sajūsmu neizrādīs, tāpēc jāpamēģina kādu mēnesi, lai redzētu kas un kā. Tā kā cīņas māksla trenē arī iekšējo pasauli, tad šis sports būtu tieši piemērots bērniem, kuriem ir daudz enerģijas vai kuri mēdz būt diezgan agresīvi. Īstenībā fiziskās aktivitātes un sporta nodarbības samazina un novērš agresiju. Šādās nodarbībās bērns iemācās savaldīties un savākties, turklāt, ar laiku arī iemācās kā uzvesties ir pareizi un kā nē. Ja ir problēmas ar bērna uzvedību vai audzināšanu, tad arī šādi treniņi var palīdzēt, jo cīņas māksla iemāca disciplīnu. Cīņas sports palīdz izlādēt dusmas un negatīvo enerģiju. Tas ir līdzīgi ar datorspēlēm, kurās ir vardarbība – tās samazina agresiju un dusmas, nevis pretēji kā daudzi cilvēki uzskata. Protams, cīņas sports ir labāka alternatīva nekā datorspēles, jo tomēr fiziskas aktivitātes ir labākas un noderīgākas, nekā vienkārši sēdēšana visu dienu pie datora. Bērnam noteikti būtu jānodarbojas ar kaut kādu fizisko aktivitāti un kāpēc gan tas nevarētu būt, piemēram, aikido vai karatē? Tas attīstīs bērna stāju, disciplīnu, nostiprinās muskuļus, uzlabos koordināciju, līdzsvaru un lokanību. Visas šīs lietas ir vajadzīgas un noderīgas arī tad, ja bērns vēlāk izdomās neturpināt nodarboties ar šo sporta veidu. Ja būs vēlme sākt trenēties kāda citā sportā, tad arī cīņas treniņi nebūs bijuši veltīgi, jo kaut kādas prasmes un fiziskais spēks jau būs iegūts. Protams, viss atkarīgs arī no konkrētā trenera, taču cīņas sports palīdz izveidoties par labāku cilvēku. Ja tiek pielietotas pareizās metodes, tad tiek iemācīta arī sadarbošanās ar citiem, palīdzības sniegšana, izpalīdzība un cieņa. Ja bērnam nepatīk, piemēram, karatē, tad nevajag atmest ar roku visiem cīņas sporta veidiem – ir daudz citi varianti, ko izmēģināt. Galvenais ir atrast patiešam labu treneri, kurš māk labi saprasties ar bērniem.

Brūsa Lī mistērija

Posted on

Brūss Lī ir slavens cīņas mākslas speciālists, kas filmējies daudzās filmās. Viņš bija ķīnietis un pārvaldīja tieši Austrumu cīņas mākslu. Viņš bija tas, kurš ienesa Holivudā Austrumu cīņas mākslu – pirms viņa šādas cīņas Holivudas filmās neparādījās. Brūss Lī bija ne tikai aktieris, bet arī kaskadieris – viņš pats izpildīja savus trikus. To viņš varēja darīt, jo ļoti labi pārzināja cīņas mākslu. Pirms uzsāka savu aktiera karjeru, viņš trenējās cīņas mākslā un apmācīja arī citus. Protams, daudzi ir par viņu dzirdējuši un skatījušies viņa filmas. Daudzi cilvēki sāka apgūt kādu no cīņas veidiem tieši iedvesmojoties no Brūsa Lī. Taču ļoti interesanta un mistēriju pilna ir viņa nāve. Viņš nomira diezgan jauns – viņam bija tikai nedaudz pāri 30. Viņš pats kaut kad bija teicis, ka ir nolādēts un tāpēc dzīvos tikai pusi no tās dzīves, kuru nodzīvojis viņa tēvs. Tā arī notika – vai tā bija sagadīšanās, vai patiešām tur bija iesaistīts kāds lāsts? Kas to lai zina. It kā lāstus uzskata tikai par tādām vecu sievu runām un daudzi netic tādām lietām, taču iespējams ir jebkas. Tas, ka šobrīd kaut kas tāds šķiet mistisks un neiespējams nenozīmē, ka tas nevar būt kaut kas reāls. Ir arī vairāki varianti par Brūsa Lī nāves iemeslu. Viens no tiem ir audzējs – tas izskaidrotu arī to, kāpēc viņš miris tik jauns. Jo viņš bija fiziski aktīvs un labi trenējies, taču ļaundabīgi audzēji nepazūd tikai no veselīga dzīvesveida vien. Audzējs ir diezgan loģisks izskaidrojums. Ir vēl versija, ka tas noticis tad, kad viņš bijis kopā ar savu mīļāko. Audzēja stāsts it kā ir aizsegs – lai nerunātu par viņu sliktu tāpēc, ka viņam it kā bijusi mīļākā. Šis gan šķiet diezgan muļķīgs iemesls, kā arī nav skaidrs no kā tad būtu varējusi iestāties nāve. Ir arī versija, ka tas noticis no narkotiku pārdozēšanas. Var jau būt, ka viņš lietoja narkotikas kopā ar savu mīļāko, to neviens nezina. It kā jau 70-tajos gados bija iespējams taisīt ekspertīzi un narkotikas uzrādītos analīzēs, taču varbūt, ka šo faktu kāds gribēja noslēpt. Vai arī tas vienkārši nav patiess. It kā jau Holivuda un slavenību dzīve daudziem iet kopā ar ballēšanos un narkotiku lietošanu, taču ne visi tā dara. Visinteresantākā ir versija par to, ka kāds ir izmantojis “atliktās nāves” paņēmienu. Ko līdzīgu esam redzējuši Tarantino filmā Kill Bill – galvenā varone sliktajam iesita pa īpašiem punktiem un viņš nomira pēc tam, kad nogāja noteiktu soļu skaitu. Austrumu kultūrā šādas baumas mēdz izplatīties vienmēr, kad kāds slavens vai pazīstams cilvēks nomirst it kā dabiskā nāvē (šajā gadījumā – no audzēja), tad baumo, ka kāds izmantojis šo slepeno paņēmienu. It kā cilvēki stāsta, ka pēdējo reizi, kad Brūss Lī bija filmēšanas laukumā, tad kāds svešinieks pienācis un viņam kaut kā iesitis. Pēc šiem slepenajiem sitieniem var nenomirt uzreiz – šis ilgums ir dažāds. Tas var notikt pēc stundas, dienas, nedēļas vai ilgāk. Protams, šis paņēmiens, ja tāds eksistē, ir zināms tikai dažiem, jo būtu bīstami, ja tas tiktu izplatīts. Šis pēdējais variants šķiet visinteresantākais, taču tas nenozīmē, ka tā arī bija. Taču nekad nevar būt par kaut ko 100% drošs.